Zelma Šepšelovica
Zelma Šepšelovica uzauga Kuldīgā. Ieva, viņas auklīte, ņēma Zelmu visur līdzi un mīlēja viņu kā pašas meitu.
Pusaudzes vecumā Zelma sapņoja par svešvalodu mācīšanu Palestīnā. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1938. gadā viņa pārcēlās uz Rīgu, lai apgūtu angļu valodu.
Kad sākās karš, Zelmas ģimene un Ieva pārcēlās uz Rīgu. Visi pieci dzīvoja mazā dzīvoklītī Stabu ielā.
Zelmai nācās strādāt par mājkalpotāju pie dažādiem Vācu Vērmahta virsniekiem. Viens no virsniekiem, leitnants Ervins Henkemans, bija laipns vīrs.
Henkemans jutās vainīgs, ka Zelmai piespiedu kārtā ir pie viņa jāstrādā, tādēļ viņš slepeni deva viņai naudu un ēdienu viņas ģimenei.
Zelmai nezinot, Ieva bija redzējusi nolaupīšanu un sekojusi kravas mašīnai. Neziņā, kā rīkoties, Ieva bija skrējusi pie leitnanta Ervina Henkemana uz dzīvokli un izstāstījusi par notikušo. Henkemanam izdevās atbrīvot Zelmu, jo viņam bija augstāka pakāpe nekā visiem pārējiem Valdemāra ielā 19. Zelma vairs nekad nesatika Henkemanu. Viņa vēlāk uzzināja, ka viņš kritis kādā kaujā Ziemeļāfrikā.
Zelma ar ģimeni tika pārvietota uz geto.
Dažas dienas pirms Rumbulas masu slaktiņa, Zelmai radās nojautas par to, ka tuvojas kas briesmīgs. Viņa pateica savai māsai, ka gatavojas bēgt no geto un izdarīt pašnāvību, tādējādi aizejot no dzīves pēc pašas izvēlētiem noteikumiem.
Zelma bija uzrakstījusi Ievai atvadu vēstuli. Viņa nodeva vēstuli savam paziņam Jānim Vabulim un lūdza to nogādāt Ievai. Tā vietā Jānis izlasīja vēstuli un teica Zelmai, ka viņš neļaus viņai izdarīt pašnāvību – viņš noslēps Zelmu.
Jānis slēpa Zelmu savā dzīvoklī Miera ielā 20. Saviem istabas biedriem, Edgaram Laipniekam un Elmāram Sproģim, viņš paskaidroja, ka Zelma ir viņa līgava. Viņi nezināja, ka Zelma bija ebrejiete. Pateicoties Zelmas nevainojamai latviešu valodas izrunai, viņiem nekad neradās ne vismazākās aizdomas.
Pēc pāris nedēļām Zelma un Jānis bija šokā, uzzinot, ka Edgars un Elmārs ir pievienojušies Arāja Komandai. Drīz tie sāka vest komandas biedrus uz dzīvokli. Viņi uzdzīvoja un savā starpā lielījās, stāstot cits citam par to, kurš kuru ir spīdzinājis un nogalinājis.
Zelma sēdēja un pacietīgi klausījās. Viņai bija radusies jauna misijas apziņa: atcerēties katru vārdu un pastrādāto noziegumu, jo kādu dienu viņiem nāksies atbildēt par nodarīto.
Zelma un Jānis aizbēga uz Zviedriju. Tur viņa uzrakstīja 55 lappušu garu ziņojumu, balstoties uz pašas pieredzēto un stāstiem, ko viņa dzirdēja Jāņa dzīvoklī.
Izpērkot dzīvības
Zelma iesniedza šo ziņojumu Amerikas Savienoto Valstu un Lielbritānijas vēstniecībām. Ziņojums kalpoja kā neatsverama liecība pret kara noziedzniekiem.
