Aleksandrs Bergmans
Aleksandrs uzauga labi pazīstamā ģimenē. Viņa tēvs Žanis bija Rīgas Ebreju skolas direktors un runāja 12 valodās.
RĪGAS GETO
Par spīti stingrajam aizliegumam un nāves draudiem Aleksandrs mēģināja geto teritorijā slepus ienest somu ar ēdienu. Pietuvojies vārtiem, viņš ieraudzīja sadistisko nacistu seržantu Tuheli, kurš stāvēja sardzē, un tūlīt pat sāka nožēlot savu rīcību.
Tuhelis pamanīja Aleksandru un ar smaidu sejā tam teica: “Tu drebi. Ej uz komandantūru, lai tie varētu Tevi apskatīt.” Aleksandram likās, ka 15 soļi līdz komandantūrai būs viņa pēdējie soļi dzīvē.
Aleksandrs iesoļoja komandantūrā un bija izbrīnīts, ieraugot savu draugu Saju, kas arī bija ticis izsaukts. Pārbijies viņš čukstēja: “Saja, manā somā ir aizliegtas lietas.” Saja mierīgi atbildēja: “Ej uz gaiteni. Pastāvi tur pāris minūtes un tad ej ārā, izlikdamies, it kā tu būtu jau apskatīts.” Aleksandrs izdarīja precīzi, kā Saja viņam bija licis, un tas nostrādāja. Aleksandrs nespēja noticēt, ka viņš ticis sveikā cauri un ka tūlīt varēs baudīt aizliegto ēdienu kopā ar draugiem un ģimeni.
STÜTZPUNKT
Sarkanajai armijai tuvojoties Rīgai, vācieši mēģināja slēpt pierādījumus viņu kara noziegumiem Latvijā. Ieslodzītie no Kaizervaldes koncentrācijas nometnes tika nosūtīti uz Rumbulu, lai izraktu līķus un tos sadedzinātu. Uzdevuma kodētais nosaukums bija “Stützpunkt”. Rumbulā ieslodzītie strādāja nedēļu. Nedēļas beigās viņi tika nošauti.
Vienā no vakara līnijām, kad kārtējo reizi tika izvēlēti nākošās nedēļas “Stützpunkt” komandas dalībnieki, vācu karavīrs nonāca līdz rindai, kur stāvēja Aleksandrs. Vācietis izvēlējās piecus vīrus, kas stāvēja tieši pa labi un pa kreisi no Aleksandra.
Aleksandrs jau atkal bija izvairījies no drošas nāves.
ŠTUTHOFAS IZNĪCINĀŠANAS NOMETNE
Aleksandrs nonāca lazaretē ar 40 grādu temepratūru un drudzi. Viņš atlaba, bet turpināja simulēt slimošanu, lai vēl kādu laiku baudītu lazaretes komfortu. Tā bija kļūda.
Viņam radās aizdomas, kad vakariņās parastā viena maizes gabaliņa vietā viņš saņēma divus. Izrādījās, ka lazaretes pacientiem nebija domāts sagaidīt nākamo rītu, tādēļ brokastu devu viņiem izsniedza jau vakarā.
Pēc vakariņām pacienti tika izdzīti ārā un saskaitīti. Kopumā bija 32 cilvēki. Oficiālajā lazaretes sarakstā uz nošaušanu bija ierakstīti tikai 30 cilvēki. Aleksandrs un vēl viens pacients tika izsaukti no ierindas un nosūtīti atpakaļ uz barakām. Pārējie tika aizvesti uz krematoriju.
BUHENVALDES KONCENTRĀCIJAS NOMETNE – MAGDEBURGA
1945. gada janvārī Britu gaisa spēki uzsāka masīvu gaisa uzbrukumu Magdeburgai. Atskanot sirēnām, nometnes sargi ieslodzītos sadzina bumbu patversmē. Nometnes sargi un personāls pievienojās viņiem.
Sabiedroto bumbu sprādzieniem tricinot patversmes sienas, Aleksandrs nevarēja vien beigt brīnīties par to, kāpēc vācieši pēkšņi tik ļoti uztraukušies par ieslodzītajiem. Tad viņš saprata, ka, ja sargi atstātu ieslodzītos bez apsardzes gaisa uzbrukuma laikā, tie noteikti aizbēgtu. Tāpēc tagad viņi bija spiesti patverties bumbu patversmē kopā.
Kad pēc uzlidojuma viņi iznāca no bumbu patversmes, Magdeburga bija iznīcināta.
Aleksandrs joprojām bija dzīvs.
Taisnīgums uzvarēja
Pēc kara Aleksandrs kļuva par vienu no vispieprasītākajiem advokātiem Latvijā. 90-to gadu sākumā viņš vadīja organizāciju, kas pārstāvēja Latvijas ebrejus, kuri bija izdzīvojuši geto vai koncentrācijas nometnēs. Pēc viņa pieprasījuma Vācijas valdība daudziem no viņiem izmaksāja kompensāciju. 2004. gadā viņš pabeidza rakstīt savas atmiņas par holokaustu: “Untermenša (Zemcilvēka) piezīmes.”
