Žanis Lipke
Žanis Lipke strādāja Rīgas dokos. 1939. gada Latvijas muitas lietu spriedums pret viņu par kontrabandas pārkāpšanu liecināja, ka viņš nebija godprātīgākais no doku darbiniekiem.
Žanis nebija svētais. Taču šī šausmīgā perioda laikā, izmantojot dokos iegūtās kontrobandas prasmes, Lipke izglāba vairāk nekā 55 ebrejus no drošas nāves.
Žanis sarunāja savus draugus, lai tie vakaros ienāk geto teritorijā kā ebreji, kurus Lipkem bija izdevies izvest no rīta. Tādējādi vakarā atgriezušos cilvēku skaits sakrita ar no rīta izgājušo skaitu. No rīta Žaņa draugi tādējādi varēja izbēgt ar jaunu darba grupu.
Lipkes labākā slēpņa vieta bija 3×3 metrus liels bunkurs zem šķūņa, kas atradās tieši blakus viņa mājai. Bunkurs bija labi nodrošināts ar pārtikas precēm, tajā bija maza virtuve un pat radiouztvērējs.
Žaņa slava ātri izplatījās un Īzaks Drizins, kas dzīvoja Rīgas geto, uzrakstīja Lipkem izmisuma pilnu vēstuli, lūgdams, lai viņu slepus izved. Kādu nakti pēc dažām nedēļām, Lipke pēkšņi parādījās pie viņa istabas durvīm. Īzaks pateica Lipkem, ka visi geto iemītnieki tiks nogalināti, un lūdza, vai Lipke varētu viņam palīdzēt izbēgt. Lipke mirkli apdomājās un atbildēja: “Mēs varam atstāt geto jau rīt.”
TRĪS dzīvības PAR TRIM
VODKAS PUDELĒM
Nākamajā dienā Lipke pateica sargiem, ka viņam nepieciešami trīs ebreji dārza darbiem. Viņš apsolīja atvest viņus vakarā atpakaļ. Kad sargi minstinājās, viņš tos piekukuļoja ar trim vodkas pudelēm. Sargi atbildēja: “Par trīs vodkas pudelēm tu vari ņemt kaut simtu ebreju.”
Ārpus geto Lipke apstādināja vienu no garām braucošajām automašīnām. Kravas automašīna darbojās ar malkas dzinēju. Šoferis pamanīja, ka malka ir mitra. Viņš uzstāja, ka jāpiestāj viņa garāžā, lai iekrautu sausāku malku. Lai tur nokļūtu, bija jābrauc tieši gar policijas iecirkni.
Avotu ielā viņi izkāpa no kravas automašīnas. Lipke lūdza divām krievu sievietēm, lai tās sniedz patvērumu Īzakam un viņa draugiem. Kamēr Lipke un Īzaka brālis meklēja jaunu transporta līdzekli, viņas cienāja bēgļus ar tēju. Pēc četrām stundām meklētāji atgriezās ar velosipēdiem. Tad viņi, izkāmējuši no bada, devās 80 km garā braucienā tumsā.
Par mata tiesu izvairīdamies no kontrolpunktiem un ar pēdējiem spēkiem, viņi beidzot nokļuva nākošajā slēpņa vietā Dobelē. To bija iekārtojis kāds vietējais zemnieks. Tur viņi satikās ar vēl citiem četriem ebrejiem, kuriem Lipke jau iepriekš bija palīdzējis izbēgt.
Lipke apgūlās uz salmiem un teica: “Te nu es esmu. Atvedu septiņus cilvēkus. Tikai septiņus. Ja es būtu atvedis 70 vai 700, tad būtu, par ko runāt.” Nespēdams mierīgi gulēt, viņš piecēlās un teica:
