DŽORDŽS ŠVĀBE
Džordžs Švābe uzauga augstākās sabiedrības pārstāvju ģimenē ostas pilsētā Liepājā. Viņa tēvs, Arkādijs, bija cienījams ārsts. Viņa māte, Klāra, bija čelliste un absolvējusi slaveno Rīgas Mūzikas akadēmiju.
Džordža tēvs atteicās noticēt stāstiem par to, ko nacisti dara Vācijā. Kulturālie vācieši nevarēja būt spējīgi uz tādu barbarismu.
Arkādijs bija oficiālās Vācijas armijas Sveikšanas komitejas loceklis. Kāds vācu virsnieks bija viņam teicis, ka ebrejiem nav par ko uztraukties.
Pēc pāris nedēļām Arkādijs tika apcietināts. Nacisti viņu sita tik nēžēlīgi, ka viņam izkrita acs ābols. Viņš pieliecās, meklējot savu aci, un nacisti viņu nošāva.
1942 gada vasarā, Džordžs un viņa ģimene tika pārvietoti uz pilsētas geto. 1943. gada Yom Kippur priekšvakarā nacisti visus geto iemītniekus sadzina lopu vagonos un pārveda uz Kaizervaldes koncentrācijas nometni Rīgā. Brauciena laikā kāds vīrs sacerēja dziesmu:
Yom Kippur bei nacht, als men sogt den malchet, gebracht uns aher in KZ.
Viņu vienīgais ēdiens bija sapelējusi maize un marmelāde, kas izraisīja viņiem caureju.
Pārbaudes laikā Džordžs pastiepās uz pirkstgaliem, lai pastieptos garāks un izskatītos vecāks. Bērnus bieži izvēlējās nošaušanai
Džordžs bija spiests noskatīties publiskās pakāršanas.
1945. gada aprīlī Jūlijs un Džordžs atradās Štuthofas koncentrācijas nometnē. Visapkārt plosījās vēdertīfs, krāsnis tika kurtas dienu un nakti, un sargi nemitīgi rīdīja ieslodzītajiem virsū suņus.
Pienāca evakuācijas rīkojums. Jūlijs un Džordžs kopā ar citiem ieslodzītajiem tika uzdzīti uz baržām.
Pēc dažām vētrainā jūrā pavadītām dienām SS sargi pameta likteņa varā gan baržas, gan ieslodzītos. Pa šo laiku Džordžs bija ļoti novārdzis un murgoja. Viņš teica, “Jūlij, lūdzu atstāj mani un ļauj man nomirt.” Stingrā balsī Jūlijs atbildēja, “Nē, tu nāksi man līdzi.” Viņš paņēma Džordžu aiz apkakles un peldēja uz krastu.
Vācu karaspēks stāvēja krastā. Ieslodzītajiem lika maršēt, un tie, kuri to nespēja, tika nošauti uz līdzenas vietas. Džordžs atkal lūdzās Jūlijam, lai tas ļauj viņam nomirt, bet Jūlijs atteicās un stūma viņu, lai tas maršē.
Viņus nogādāja līdz futbola laukumam. Apjucis Džordžs klīda starp tūkstošiem cilvēku no citām nometnēm. Viņš ieraudzīja kādu vācu karavīru un lūdza pēc pārtikas. Karavīrs, kas tagad pats bija ieslodzītais, atbildēja: “Varbūt pieej pie tā britu tanka? Tu esi atbrīvots, dodies pie viņiem un tu kaut ko dabūsi.”
Vācieši galu galā padevās. Džordžs piegāja pie tanka, un britu karavīri iedeva viņam dažus cepumus, pirmo ēdienu nedēļas laikā. Ēdot viņš saprata, ka ir brīvs un drošībā. Jūlijs bija viņu izglābis.
Džordžs ATKAL SATIKA
savu māti gadu pēc kara Berlīnē, un 1947. gadā viņi pārcēlās uz ASV. Viņš ieguva doktora grādu Kolumbijas Universitātē un 40 gadus pasniedza vēsturi Ņujorkas Pilsētas Universitātē. Tagad viņš ir Amerikas Ārpolitikas Nacionālās komitejas vadītājs.
Džordžam nekad nebija
problēmu ar miegu
holokausta laikā.
Tādas parādījās vēlāk,
kad pēc visa piedzīvotā sākā rādīties murgi.
