
Berts Štrauss
Berts Štrauss uzauga mazā vācu pilsētā Gemindē. Kad viņš bija astoņus gadus vecs, pie varas nāca Hitlers, un Berta dzimtā pilsēta ļoti strauji kļuva nacistiski noskaņota. Gandrīz katru dienu akmeņi lidoja caur guļamistabas logiem un uz ielas viņš saņēma dūres sitienus no nejaušiem garāmgājējiem. Kā ebrejam viņam tagad bija aizliegts staigāt pa pilsētas ietvi.

1941. gadā Štrausu ģimenes dzīve bija nepanesami grūta, bet viņi mierināja sevi ar domu, ka sliktāk jau vairs nevar būt. Līdz kādā novembra naktī izrādījās, ka var gan.

Nākamajā dienā viņi satika kaimiņus, kuri bija atvesti dažas dienas agrāk, un saprata, ka viņi tagad atrodas Rīgas geto. Vēl jo sliktāk – viņi padzirdēja, ka tūkstošiem Latvijas ebreju tikuši noslepkavoti pirms dažām dienām. Atstātais ēdiens nebija saindēts; to bija atstājuši Rumbulas mežos nošautie cilvēki.
Par spīti viņa jaunībai, Bertam lika strādāt, labojot SS mašīnas. Vēlāk viņam tas būs jādara arī komandantam Zauera Kaizervaldes koncentrācijas nometnē Rīgas apkaimē.
Berts regulāri geto slepus ienesa pārtiku savai ģimenei, riskēdams būt noķerts un pakārts.
Kā daudzi citi, arī Berta tēvs tika nosūtīts uz piespiedu darba nometni Salaspilī. Viņa māte vēlāk nomira geto.

Kad 1945. gada maijā Britu armija atbrīvoja nometni, Berts bija novājējis līdz 70 mārciņām. Atlabstot Britu kontrolētā hospitālī, viņš pamanījās sākt patstāvīgi staigāt jau pēc pāris dienām. Iznākot ārā, viņš instinktīvi pārvietojās pa ielas braucamo daļu. Kāds viņam uzsita pa plecu un teica: “Bert, Tu tagad esi brīvs cilvēks. Tu vari staigāt pa ietvi.”


